1. Arguments. Virpuļviesulim, paceļot gaisā zivis, obligāti būtu bijis jāuzņem arī tonnām atkritumu, augu vai smilšu, un neapšaubāmi, arī citu dzīvu būtņu. Tomēr no debesīm krita vienas sugas zivis. Zinātnieki mēģināja to sasaistīt ar objektu svaru un aerodinamiku, taču arī šis viedoklis ir maldīgs - zivis ir vienas sugas, bet to izmēri ir dažādi.

2. Arguments. Virpuļviesuļa uzvedību var salīdzināt ar centrifūgu - tas griežas tik ātri, (1300km/h) ka tajā nav zivīm tik ļoti nepieciešamā ūdens.

3. Arguments. Vēsturē vislielāko attālumu tornado veica 1917. gadā, kad tas 7 stundu un 20 minūšu laikā nostaigāja 500km. Parasti tornado noiet aptuveni 20km lielu attālumu. Zivju lietus laikā mēdz krist zivis, kuru mājvieta atrodas pat vairāk nekā 500km attālumā.

4. Arguments. Ja uz zemes kaut kas krīt 100x100 m kvadratūrā, skaidrs, ka arī gaisā objekti atradušies vienkopus. Virpuļviesulis priekšmetus izmētā, nevis savāc. Tas nespēj akurāti pacelt gaisā dzīvu poulāciju, kas sver vairākas tonnas (turklāt veicot atlasi) , pārnest to simtiem vai tūkstošiem km tālu un tikpat akurāti nomest zemē vienā vietā.

5. 1687. gadā pie Mēmeles (Klaipēda Lietuvā) uz svaiga, balta sniega kārtas izbira vesels lērums melnu, kārtainu pārslu. Tās bija mitras un oda pēc jūras augiem, bet paraujot plīsa gluži kā papīrs. Nelielu daudzumu pārslu izdevās saglabāt 150 gadus. Pētījumi liecinaarī par augu valsts (galvenokārt zaļaļģu) un divdesmit deviņu veidu infuzoriju klātbūtni.

 

6. 1696. gada ziemā un pavasarī kāda atbaidoši smirdoša, eļļai līdzīga viela pārklāja plašas teritorijas Īrijas dienvidos. Tā nāca zemē blāķiem, ne mazākiem par cilvēka galvu un bija maiga, mīksta, lipīga un tumši dzeltena. taču lopi to labprāt ēda. Vietējie iedzīvotāji ticēja, ka eļļai ir ārstnieciskas īpašības un vāca to spaiņos.

7. 1786. gada 5. maijā, Portoprensā (Taiti) no gaisa nokrita milzum daudz melnu olu. Lielākais vairums krītot nepārplīsa, bet nākamajā rītā no olām izšķīlās dīvaini radījumi: tiem vairākkārto nomainījās āda un ārēji tie lidzinājās kurkuļiem.

 

8. 1809. gadā 23. jūnijā Francijas pilsētā Puatjē lietū iekļuva dabas zinātņu katedras kurators Moduaija kungs. Nokrišņu plūsmā viņš pamanīja mazus ķermenīšus lazdu riekstu lielumā. Tie kā paklājs nodedza zemi un zinātnieks tos klasificēja kā mazus kurkuļus.

 

9. 1819. gada 13. augustā Masačusetsas štata Amherstas pilsētā no gaisa nokrita spalvains, nelāgi smakojošs objekts. Profesors Rufuss Greivss zem apvalka atklāja liellopa gaļai līdzīgu miesu, kura saskarē ar gaisu kļuva zila.

 

10. 1830. gada 19. februārī Faridpurā Indijā nolija pamatīgs zivju lietus. Aptuveni 12 dienā pilsētu nomāca liels mākonis un no tā kopā ar lietu gāzās gan mazas, gan leials zivis. Cilvēki noslēpās, bet pēctam meklēja grozus lomam.

11. 1833. gada jūnija 10 minūšu ilgs mazu krupīšu lietus nolija Žuīanžozā, kas atrodas netālu no Versaļas Francijā.

 

12. 1851. gada 20. jūnijā Sanfrancisko pilsētā ASV militāro mācību laikā pār kareivjiem nolija asi;nu un liellopu gaļas lietus. Gabali bijuši 2-12 cm lieli.

 

13. 1859. gada 9. februārī Velsā, Glamorganas grāfistes Mauntin-Ašā no debesīm nolija zivju lietus. Tās bira cilvēkiem uz galvas, kakla, muguras un tie panikā meklēja patvērumu. Varas iestādes mierināja cilvēkus, ka tā bija viesuļvētra. Tomēr pēc daudziem gadiem misters Fokss atzīmēja: Zivju izvietojums nebija tāds, kādam jābūt pēcc viesuļvētras, jo viss koncentrējās šaurā zemes joslā: 80x12 jardi.

 

14. 1956. gadā siltā maija dienā Alabamas štatā Čalatči pilnīgi skaidras debesis nomainīja liels melns mākonis, no kura bira dzīvas zivis. Aculiecinieki konstatēja trīs sugas - Samus, Asarus un Brekšus (Latvijā bieži sastopamas - mana piezīme) , kas bija sakrituši 60 kv.metru rādiusā. Visas zivis bija dzīvas un raustījās. Lai gan 3km attālajā ūdenstilpnē tādas zivis tiešām dzīvojušas, neviens nebija manījis ne vēju, ne viesuļvētru.

 

15. 2009. gada vasarā Japānā 3 pilsētās vienlaicīgi lija zivju lietus. Tās visas bija mazas un lijušas naktī - no rīta uz mašīnām un ielas tās mētājās beigtas.