Klīst daudzas leģendas par Nītaures vidusskolas spokiem, ka tā ir baltā dama, ka tas ir barons, vai kāds cits sens iemītnieks, pat ir dzirdami zirgu soļi pa naktīm.

Tas viss šķiet kā kartejais stāstiņš, tikai šiem notikumiem ir reāli liecinieki - es, mani klases biedri, skolas audzekņi, skolotāji, skolas sargi.

Es pati dažreiz eju naktīs pēc 12 klausīties balsīs un spoku raditajās skaņās, nakam pat grupiņās, ir pat klases, kas ir palikušas pa nakti skolā.

Lai dzirdētu balsis vislabakais variants ir būt pilnīgi vienam skolā. Labi ir arī dzirdama durvju virināšana un soļi, var durvis tava degun priekšā aizverties, nevar novelt vainu uz kādu, tu esi viens. Dažreiz staigā auksts vējš zinot ka visi logi ir ciet. Var ieslēgties mūzika, lielako ties klasiskā, un gaisma. Spoki dzīvo savu dzīvi.

Ar baru ir nākt grūtāk, visādi trokšņi un runas, ko radam mēs paši, tā ir grutāk pamanīt kaut ko. Divi, trīs tad vel nav tik traki.

Bieži kaut kas pazūd vai tiek parvietots - to ir teikuši sargi, kuriem pa naktīm nav tik omulīgi.

Pa dienu skola ir pilna ar cilvēkiem un gruti pateikt ka kaut kas notiek, laikam mēs vienkārši nepamanām neko mūsu steigā un rutinā.

Tas patiesi ir interesanti un aizraujoši, varbūt no sakuma biedejoši.

Bet tas, ka skola spokojās, ir patiesība.