Viens no iemesliem, kāpēc apzinātie 

sapņi šķiet kaut kas jauns, ir pats termins, kas tikai nesen ir ieguvis vispārēju atzīšanu.

Angļu psihiatrs Federins van Edens jau 1913. gadā izmantoja terminu apzinātie sapņi. 20. gadsimtā Olivers Fokss šādus pārdzīvojumus nosaucis par "gudrības sapņiem”. Šāds apzīmējums nespēja atšķirt apzinātos sapņus no parastiem. Pastāv vairāki iemesli, kāpēc mūsdienu zinātnieki, kas nodarbojas ar psiholoģiskajiem pētījumiem, izvairās runāt par apzinātiem sapņiem. Parasti sapņi kā subjektīvs piedzīvojums noris dziļā miegā, un iespējams tāpēc tie netika padziļināti pētīti. Un tikai 20. gs. 50. gados tehnikas un zinātnes attīstība sapņiem ļāva nonākt zinātnieku redzeslokā. 
Apzinātie sapņi tika pretstatīti veselīgai apziņas un cilvēka bezapziņas darbībai. Z. Freids zemapziņas darbību vērtēja visai zemu, izceļot ego kā pilnību arī saistībā ar sapņiem. Tāpēc apzinātos sapņus var pieskaitīt pie bezprāta kategorijas, jo šie sapņi mūs iesaista dialogā un mijiedarbībā starp sapņiem un visu sapņos notiekošo.

Cilvēki patiešām redz apzinātos sapņus, jo tie ir saistīti ar ķermeni vairāk, nekā var iedomāties. Tie, kas redz apzinātos sapņus, stāsta, ka, ķermenim guļot miegā, prāts ir nomodā. Viņi apgalvo, ka redz iekšējo ķermeņa dzīvi, piedzīvojot izjūtas un pārdzīvojumus, kurus nomoda stāvoklī nekad nav izjutuši. 
Protams, vairumam psihologu un miega pētnieku apzinātie sapņi ir liels klupšanas akmens, jo akadēmiskā, tradicionālā zinātne nespēj izskaidrot apzināto sapņu fenomenu. Tāpēc nav jābrīnās, kādēļ apzinātie sapņi tik ilgi tika ignorēti.

Eksperimentāli ir pierādīts, ka apzinātajos sapņos laika novērtējums (izjūtas) ir ļoti tuvas reālajā dzīvē pastāvošajām. Tas pārsteidz, jo ļoti daudzi sapņos izdzīvo gadus un pat dzīves. Šķiet, sapņos šāds efekts tiek panākts ar t. s. scēniskā trika palīdzību, līdzīgi kā teātrī vai kino tiek radīta laika plūsmas ilūzija.

... Lasīt tālāk>>