Saka, ka katrā māja un dzīvoklī ir savs mājas gariņš, tikai pie vieniem viņš dzīvo klusi un mājas saimnieki par to pat nenojauš, citur viņš dzīvojās ļoti aktīvi, jautri.

Manā mājā, pirms pārvākšanās, ar mājas gariņu bija jautri – tas, ka mantas pazuda un atradās bija tīri normāli, bet mūsu mājas gariņš bija arī saldummīlis un varēja pazust tikko nolikta šokolāde vai konfekte.

Visvairāk mani nobiedēja, tad kad pārvietoja manu telefonu – es uzrakstīju sms, noliku telefonu blakus, pēc 20 sekundēm atnāca atbilde, bet telefona vairs pie rokas nebija, viņš gulēja blakus istabā uz grīdas. Vecākiem arī pazuda, pārvietojās priekšmeti, kas bija pie rokas vai tikko nolikti. Viss vairāk viņus nobiedēja dvielis, kas pats pa gaisu aizlidoja līdz vannas malai, aizlidoja – horizontāli, nevis nokrita.

Kā arī vienreiz ziemā, bēniņos bija attaisīti visi logi un neviens no mums nebija tos pat aizticis. Vel bija daudz citu notikumu, kurus uzreiz neatcerēsies.

Pašu mājas gariņu mēs bijām redzējuši – kā nelielu migliņu, mākonīti, kas dažreiz slīdēja pa istabu. Vispār mājas gariņš bija draudzīgs, mēs viņam arī saldumus atstājām, kā nekā neredzams ģimenes loceklis. :) 

Laura Dambīte