Saka, ka katrā māja un dzīvoklī ir savs mājas gariņš, tikai pie vieniem viņš dzīvo klusi un mājas saimnieki par to pat nenojauš, citur viņš dzīvojās ļoti aktīvi, jautri.

Manā mājā, pirms pārvākšanās, ar mājas gariņu bija jautri – tas, ka mantas pazuda un atradās bija tīri normāli, bet mūsu mājas gariņš bija arī saldummīlis un varēja pazust tikko nolikta šokolāde vai konfekte.

Visvairāk mani nobiedēja, tad kad pārvietoja manu telefonu – es uzrakstīju sms, noliku telefonu blakus, pēc 20 sekundēm atnāca atbilde, bet telefona vairs pie rokas nebija, viņš gulēja blakus istabā uz grīdas. Vecākiem arī pazuda, pārvietojās priekšmeti, kas bija pie rokas vai tikko nolikti. Viss vairāk viņus nobiedēja dvielis, kas pats pa gaisu aizlidoja līdz vannas malai, aizlidoja – horizontā ... Lasīt tālāk >>

Tas notika jau diez gan sen, kad man bija kādi 11 – 12 gadi un es dzīvoju Līgatnē. Mana vecmamma dzīvoja pāris mājas tālāk un es ļoti bieži staigāju pie viņas ciemos. Ieejot kāpņu telpā bija 2 durvis, vienas ar trepēm uz dzīvokļiem un otras uz pagrabu. Parasti pagraba durvis bija vaļā un es ātri gāju tām garām, lai neskatītos tumsā, kas bija lejā, vienmēr biju baidījusies no tumsas.

Un tā kādu vasaras dienas vidū es gāju pie vecmammas, kā vienmēr ienācu kāpņu telpā, bet neuzspēju paslīdēt garām atvērtajām pagraba durvīm, jo tur uz manīs skatījās divas lielas dzeltenas acis, kas turējās uz bāli pelēkas miglas, drīzāk pat mākoņa, kura forma atgādināja cilvēka. Milzīgas dzeltenas acis, līdzīgas kaķa acīm un ļoti spilgtas, kas pilnīgi ieurbās atmiņā. Un tikai pēc kādām 15 sekundēm es varēju atie ... Lasīt tālāk >>