Tas notika jau diez gan sen, kad man bija kādi 11 – 12 gadi un es dzīvoju Līgatnē. Mana vecmamma dzīvoja pāris mājas tālāk un es ļoti bieži staigāju pie viņas ciemos. Ieejot kāpņu telpā bija 2 durvis, vienas ar trepēm uz dzīvokļiem un otras uz pagrabu. Parasti pagraba durvis bija vaļā un es ātri gāju tām garām, lai neskatītos tumsā, kas bija lejā, vienmēr biju baidījusies no tumsas.

Un tā kādu vasaras dienas vidū es gāju pie vecmammas, kā vienmēr ienācu kāpņu telpā, bet neuzspēju paslīdēt garām atvērtajām pagraba durvīm, jo tur uz manīs skatījās divas lielas dzeltenas acis, kas turējās uz bāli pelēkas miglas, drīzāk pat mākoņa, kura forma atgādināja cilvēka. Milzīgas dzeltenas acis, līdzīgas kaķa acīm un ļoti spilgtas, kas pilnīgi ieurbās atmiņā. Un tikai pēc kādām 15 sekundēm es varēju atiet no šoka un uzskriet pie vecmammas. Pēc tam kādu laiku es vienkārši skrēju pie vecmammas, pat neskatoties uz pagraba puses. Protams, ar laiku es to izstāstīju draugiem, kas vēlāk patrulēja pie tā pagraba, bet neko tā arī neieraudzīja.

Kopš tā laika sākās mana interese par visu pārdabisko, mistisko u.t.t.

Tagad es varu pateikt, ka tas nebija spoks, drīzāk tas bija mājas gariņš :)

Laura Dambīte